...kad plaisā ciešanas
Pilsēta atver krūtis pavisam nesāpīgi, gluži kā labs ķirurgs. Ja vien tajās ir silta sirds, tā daļu siltuma atlaiž – Kafkas gadījumā – Vltavas dzelmē. Upe to iesūc kā Svēto Janu kopā ar neatklāto grēksūdzes noslēpumu. Gan jau katram tāds ir.
Vasilijs Rozanovs "Ārpusgājušais"
"Filozofu daudz, Rozanovs — viens," par sevi saka Rozanovs, kuram līdzinājās retais, teju neviens. Pasaulē ir daudz talantīgu cilvēku, ģēniju — ne tik daudz, bet interesantu cilvēku — vēl mazāk. Rozanovs bija patiesi interesants cilvēks, kura talants — kompakta atkailināšanās un personības pretrunu atspoguļošanas metode; pakļaušanās savai iekšējai „mūzikai” un spēja to spilgti izpaust, izrunāt publiski. Rozanovu var mīlēt vai nemīlēt, gluži kā cilvēku visā tā pilnībā, visā tā skaistumā un nesmukumā, jo tā sevi atkailināt literatūrā, kā to darīja Rozanovs, nav sanācis it nevienam. Tostarp viņš pamanās palikt noslēpumā — jūs nekad līdz galam viņu neatklāsiet.
Andrejs Platonovs "Upe Potūdaņa"
Ko mūsdienu latviešu lasītājam teikt par Andreju Platonovu (1899–1951), krievu prozas klasiķi, kura interpretētāji Rietumvalstīs nereti iekļauj viņu vienā kopā ar F. Kafku, R. Mūzilu, Dž. Džoisu? Platonovu savā Nobela lekcijā ar cieņu minējis E. Hemingvejs, dēvējot viņu par vienu no saviem rakstniecības skolotājiem.
Platonovs Rietumos pieder pie tiem krievu rakstniekiem, kurš joprojām ir aktuāls tieši Krievijas kara pret Ukrainu apstākļos, kad daļa krievu autoru tiek kancelēti viņu imperiālistisko uzskatu dēļ.
