...kad plaisā ciešanas
Pilsēta atver krūtis pavisam nesāpīgi, gluži kā labs ķirurgs. Ja vien tajās ir silta sirds, tā daļu siltuma atlaiž – Kafkas gadījumā – Vltavas dzelmē. Upe to iesūc kā Svēto Janu kopā ar neatklāto grēksūdzes noslēpumu. Gan jau katram tāds ir.
Zane Daugule "Mīlestībnāji"
“ar visu savu pirkstu trauslo spēku...”
Tam, kuram tuva vārda melodija, kurš ir dziesmas dzirdīgs, šis krājums atvērsies pilnībā. Šīs dzejas vērtība slēpjas nevis tradīcijas atmešanā, izārdīšanā, bet piepildīšanā, niansēšanā, piešķirot tai savu, īpašo balsi. Zanes Daugules dzejā pats būtiskākais ir poētiski piepildīts izjūtas tiešums un patiesums, kura dēļ arī šķietami tradicionālie tēli iegūst dziļumu un vienreizīgumu. Dzejas “Es” šeit dzeju piesātina, “izgaismo” ar intensīvu emociju. Un šī izjūta neļauj poētiski melot, radīt tukšgaitas rindas.
Tā ir intonatīvi precīza dzeja, kurā formāla racionalitāte piekāpjas melodijas loģikai. Te nav izrēķinātās formas. Ir improvizācija, uzticēšanās izjustajam, iekšēji sadzirdētajam. Šim apjomā nelielajam krājumam piemīt emocionāla daudzstarainība. No viena avota staro gan maigums un mīlestība, gan sāpes un traģika. Tie ir tieši eksistenciāli trāpījumi, kas liek apjēgt esības trauslumu. Un tomēr šajā neaizsargātībā slēpjas liels spēks – apliecināt esamību, dzīvību. Padarīt piedzīvotā un jūtu patiesību par dzejas patiesību.
Māris Salējs
Inta Kampara "Svilpaunieces"
Dzejnieces, kas dzīvo starp “daudziem kokiem, plašiem klajumiem” un spožām, savdabīgām dzejiskām pasāžām un atklāsmēm, kādas paveras vien laivojot alku, ilgošanās, impulsa refleksiju spožajā un skaudrajā mistrojumā – Intas Kamparas debijas dzejas krājums "Svilpaunieces" ir īpašs dzejas vēstījuma punkts, visupirms eksistenciāls, taču arī semantisks, jo dzejas varone pārsvarā atrodas tēlaini un priekšmetiski bagātā vidē, nereti uz šauri kadrēta fona, kas tikai ļauj nojaust dzīves kā labirinta eksistenci, tā patiesos izmērus, un indivīda dzīves akta šajā eksistenciālajā izaicinājumā daudznozīmīgums.
