...kad plaisā ciešanas
Pilsēta atver krūtis pavisam nesāpīgi, gluži kā labs ķirurgs. Ja vien tajās ir silta sirds, tā daļu siltuma atlaiž – Kafkas gadījumā – Vltavas dzelmē. Upe to iesūc kā Svēto Janu kopā ar neatklāto grēksūdzes noslēpumu. Gan jau katram tāds ir.
Inta Kampara "Svilpaunieces"
Dzejnieces, kas dzīvo starp “daudziem kokiem, plašiem klajumiem” un spožām, savdabīgām dzejiskām pasāžām un atklāsmēm, kādas paveras vien laivojot alku, ilgošanās, impulsa refleksiju spožajā un skaudrajā mistrojumā – Intas Kamparas debijas dzejas krājums "Svilpaunieces" ir īpašs dzejas vēstījuma punkts, visupirms eksistenciāls, taču arī semantisks, jo dzejas varone pārsvarā atrodas tēlaini un priekšmetiski bagātā vidē, nereti uz šauri kadrēta fona, kas tikai ļauj nojaust dzīves kā labirinta eksistenci, tā patiesos izmērus, un indivīda dzīves akta šajā eksistenciālajā izaicinājumā daudznozīmīgums.
Andris Zeibots "Plīva"
Apgāds “Literatūras KOMBAINS” ar Andra Zeibota dzejoļu krājumu “Plīva” atklāj jaunu sēriju “Ārpus laika”, kuru šobrīd visspilgtāk raksturo tieši Zeibota jaunais krājums. Tas ir savpata radošā pulsa apliecinājums, kas skan ārpus ierastajām laika koordinātēm, gluži kā no citpasaules saņemts signāls. Neērti poētiski vaicājumi par esmi, cilvēcību, vēstures un kultūras ritu šo krājumu pielīdzina episkam vēstījumam, kurš mums kā arheoloģisks atklājums ir pieejams fragmentāri.
Gluži tāpat kā par Josifa Brodska daiļradi ir teikts, ka tā ir kādas acs zīlīte, kas fiksē pasauli īsi pirms kodolsprādziena, arī Andra Zeibota jaunais dzejoļu krājums sevī uzsūc cilvēka esamības, refleksijas un kultūras kvintesences īsi pirms mirkļa, kad tas kļūst nenozīmīgi. Nav nekāds brīnums, ka šāds skata punkts un tā perspektīva ļauj radīt tādas poētiskas gleznas, kādas līdz šim latviešu literatūrā nav bijis.
