...kad plaisā ciešanas

Francs Kafka esot teicis, ka citu cilvēku sāpes izjūt spēcīgāk, nekā savējās. Viņš vispār esot bijis izteikti jūtīgs. Varējis izdzīvot/izjust pat tādas problēmas, kuras pats nekad nebija piedzīvojis.

Par šo atcerējos, kad biju Prāgā. Varbūt tāpēc, ka Kafka tur reiz dzīvojis, bet iespējams tālab, ka sajutos līdzīgi. Ciest ir tā pa īstam latvietiski. Lai sevī dabūtu prieku nez kādēļ jānoskaņojas, jāpapūlās, bet ciešanas notiek pašas no sevis.

Ciešanu periods manā dzīvē bija arī toreiz, kad iesāku tulkot Oļega Zolotova, Šamšada Abdulajeva un Hamdama Zakirova dzeju. Ilgi nevarēju tājā „iegrimt” pa īstam, tā teikt – līdz elkoņiem. Sevišķi smagi gāja ar Oļega Zolotova dzeju. Un tad Tas notika. Satricinājums. Atskārsme.

Būtībā, Zolotova dzeja, kura tika iekļauta krievu dzejas antoloģijā „Dziedāšanas sezona”, apgrieza manu iekšējo būtību un literāro gaumi teju pa 180 grādiem. Par to atcerējos Prāgā, kad lasīju Kafkas darbus.

Kafkam Prāga neesot patikusi.

Iedomājos, kā Prāga var nepatikt?! Lai gan, kaut kas noslēpumains šajā pilsētā ir. Katrā ziņā Prāga manuprāt no katra kaut ko paņem sev.

Tāpat kā Rīga paņēma no Oļega Zolotova.

Pilsēta atver krūtis pavisam nesāpīgi, gluži kā labs ķirurgs. Ja vien tajās ir silta sirds, tā daļu siltuma atlaiž – Kafkas gadījumā – Vltavas dzelmē. Upe to iesūc kā Svēto Janu kopā ar neatklāto grēksūdzes noslēpumu. Gan jau katram tāds ir.

Un, jā, Kafka esot teicis, ka "...grāmatai jābūt kā cirvim, ar ko salauzt mūsos aizsalušo jūru."

/Francs Kafka, fragments no vēstules Oskaram Polakam (4, 54. lpp.)/

Iespējams, „Dziedāšanas sezona” man bija tāda grāmata. Iesāc lasīt un plaisā ciešanas.

- Vija Laganovska

1 komentārs - ...kad plaisā ciešanas

Komentēt