Kādēļ manās atmiņās nav nevienas pastaigas pa Āgenskalnu

Tam, kādēļ manās atmiņās nav nevienas pastaigas pa Āgenskalnu, kad gaisā nekarātos lielāki vai mazāki ūdens pilieni vai uz kura asfalta nemētātos peļķes, nav racionāla izskaidrojuma. Ja esmu gājējs un bez lietussarga, tad es pilnīgi noteikti esmu Āgenskalnā.

Ejot gar tirgu, starp citiem pelēkiem stāviem iepretim saimnieciski zaļas krāsas nojumei ievēroju kādu pusmūža vīrieti rušināmies pa vecas, tumšzilas mazdas bagāžnieku. Viņam mugurā bija balts, nonēsāts (linu? gribētos tā domāt) krekls – nedaudz izmircis. Kur es tādu biju redzējusi?

Ā.

Šī gada augusta piecpadsmitajā datumā arī lija. Lija tik stipri, ka tam, kas nevēlas, lai kabatā iestūķētajā makā sabāztie desmit vai divdesmit (vai tad tajā rajonā kādam ir arī vairāk?) eiro izšķīstu uz netgriešanos, bija jāmeklē pajumte, un es to atradu zem tādas pašas zaļas nojumes, tikai tai gar sāniem bija sakarinātas biezas caurspīdīgas plēves loksnes, kas neļāva lietum ielauzties tālāk par patvēruma meklētāju potītēm. Stāvēju, gaidīju. Daudz skatījos apkārt (telefona baterija bija uz izsīkuma robežas). Pēkšņi no mugurpuses mani uzrunāja kāda šļupstoša balss:

“Jaunkundz, vai jūs zināt, kas šodien par dienu?”

“Šodien visi uz Aglonu dodas,” minēju.

“Jūs zināt! Ak! Te neviens nezina, es jau visiem paprasīju…”

Lietus nebeidzās vēl minūtes divdesmit, trīsdesmit. Nu jau starp manu ausi un kunga sajūsmā spraigājošo mēli bija centimetri divdesmit, trīsdesmit. Patiesību sakot, viņa stāstiņi par koļīšanos [sic] kaimiņu tantēm, pamācības mīlēšanā un piekodinājumi izvēlēties kārtīg’ puis’ [sic], bija visai piemīlīgi. Bet ne par to ir stāsts.

Tā bija mana pirmā reize tirgū, kopš es pabeidzu tulkot Vlada Spāres stāstu “Melnā kaklasaite”. Šis stāsts tirgū mani bija noturējis ilgāk, nekā to allaž spēj maizes vai siera pārdevēji, kas piedāvā pagaršot savu maizi vai sieru. Tulkošanas procesā man nācās pārcilāt visas sajūtu gleznas, ko manā atmiņā bija atstājis tirgus: stikla burku apaļumu, lēto cigarešu dūmu aromātu, nerimstošo čalu un kapeiku dziesmas. Es izdzīvoju tirgu, pilsētu un īstus cilvēkus ik reizi, kad pieķēros tekstam.

“Melnajā kaklasaitē” tirgus ir spilgta, dzīvīga ainava, kuras priekšplānā notiek saruna starp diviem cilvēkiem. Saruna, kurā satiekas divi sūri likteņi, kas, iespējams, vismaz uz mirkli alkst tuvības un sapratnes. Lūk, nu es stāvu tirgū, smidzina lietus, un es atminos to vīru, kas tajā lietainajā vasaras dienā remdēja savas alkas pēc tuvības un sapratnes, runājoties ar mani, un nesaprotu – kur beidzas dzīve un kur sākas literatūra?

- Daniela Rihtere

Nav komentāru

Komentēt