esi pele: tevi nedabūs rokās

Izdevniecība saucas Kombains. Tiesa gan, literārais. Literatūras. Saka: garīgā maize. Vai esmu garīgās druvas maza vārpa? Mazs vārpiņš? Ja esmu, tad ko lai daru, kad tuvojas ražas vākšanas laiks?

Kombainā es pa druskai mācījos mieru, iecietību, līdzsvaru. Mēs veidojām grāmatiņu Valentīnam no Liepājas. Dzejas krājumu. Starp Valentīnu un mani kopš “Vārda” (piejūras pilsētu žurnāla) laikiem pastāvēja zināma savstarpēja rīvēšanās. Es gandrīz vai pretojos šīs grāmatas maketēšanai. Tad atcerējos (droši vien Vija pierunāja mani atcerēties) Menandra rindiņu no Sergeja Zavjalova dzejoļa Aldas Barones tulkojumā: ko smilksti, neprāti? Pārvari sevi! Un pārvarēju. Un baigi mīlu šo Valentīna “melno tikai jūru”, un šausmīgi žēl, ka pandēmijā teju pazudinājās šīs grāmatas ienākšana pasaulē.

Pēc “Dziedāšanas sezonas” izdošanas “Satori” nopublicēja “recenziju”. Jutos tā, it kā tas būtu vērsts pret mani, tā teikt, ar nemīlu un nepatiku piepildīts teksts. Tur bija dažas tik acīmredzamas loģiskās kļūdas, ka gribējās izkliegt visai pasaulei: re, lūk, es taču zināju, es taču teicu… Nosaukums, kas aizgūts no Jozefa Brodska dzejoļa, atradās pretrunā ar recenzijas toni un liecināja, ka autors lāgā nezināja, kas tieši bija Brodskim padomā. Ja godīgi, gribējās pat… Bet ne. Taču ne. Tomēr ne.

Galu galā es atskārtu: ja tu stāvi lauka vidū un tev virsu brauc kombains, ne mūsu – īstais (kas mūsu laikos gadās arvien biežāk), kļūsti par kombaina ēnu, un tas nedabūs tevi rokās. Negribi būt ēna, esi pele: tevi nedabūs rokās. Tikai nesmilksti. Lasi labāk “Pasakas” (lai gan tas jau būs cits stāsts).

Un neaizmirsti pārvarēt sevi…

Nav komentāru

Komentēt