Dzejnieces, kas dzīvo starp “daudziem kokiem, plašiem klajumiem” un spožām, savdabīgām dzejiskām pasāžām un atklāsmēm, kādas paveras vien laivojot alku, ilgošanās, impulsa refleksiju spožajā un skaudrajā mistrojumā – Intas Kamparas debijas dzejas krājums "Svilpaunieces" ir īpašs dzejas vēstījuma punkts, visupirms eksistenciāls, taču arī semantisks, jo dzejas varone pārsvarā atrodas tēlaini un priekšmetiski bagātā vidē, nereti uz šauri kadrēta fona, kas tikai ļauj nojaust dzīves kā labirinta eksistenci, tā patiesos izmērus, un indivīda dzīves akta šajā eksistenciālajā izaicinājumā daudznozīmīgums.
