Hanni

Šveices dzejnieka Kurta Marti (1921–2017) krājums „Hanni“  ir dziļi personisks un emocionāli viens no spēcīgākajiem darbiem mūsdienu vāciski rakstītajā lirikā. Tas tapis kā sēru un mīlestības apliecinājums dzejnieka sievai Hanni, kura nomira 1975. gadā pēc ilgstošas slimības.

Krājumā Kurts Marti ar neparastu atklātību un precizitāti fiksē pēdējos kopā būšanas mēnešus un dienas – slimības gaitu, sāpes, bailes, mīlestību, ikdienas mazos brīnumus un neizbēgamo zaudējumu. Dzejoļi ir rakstīti ikdienišķā, gandrīz prozaiskā valodā, bez liekas metaforu greznības – tieši tāpēc tie skan tik tieši un sāpīgi. Katrs vārds ir kā elpas vilciens, katra rinda – kā pēdējais skatiens.

„Hanni“ ir mīlestības grāmata, kurā sēras un pateicība iet roku rokā. Marti raksta par ķermeni, kas vairs neklausa, par rokām, kas vairs nespēj turēt, par acīm, kas lēnām aizveras – bet arī par smaidu, par kopā pavadīto gadu siltumu, par to, ka mīlestība nebeidzas ar nāvi.

Šī ir grāmata ir par to, kā mīlēt cilvēku līdz pašam galam – līdz pēdējam elpas vilcienam un pat vēl aiz tā. Tā ir reti godīga un reti maiga dzeja, kas atklāj sāpes, bet caur tām cilvēcības dziļumu.

Latviešu lasītājam „Hanni“ ir īpaši nozīmīga – tā ir grāmata par to, ko mēs visi reiz piedzīvosim: mīlestību, kas ir stiprāka par nāvi, un sajūtu, ko izjūtam paliekot, kad mīļais aiziet.

Kurta Marti „Hanni“ ir viens no spilgtākajiem 20. gs. vācu dzejas šedevriem par zaudējumu un mīlestību – kluss, bet neizdzēšams.

No vācu valodas tulkojis Sergejs Moreino